Psihiatriskā nodaļa un Legālās narkotikas

Labu dienu *****.lv lietotāji , Šoreiz es gribētu pastāstīt par savu pieredzi ar legālājām narkotikām un bērnu psihiatrisko nodaļu. Uzreiz saku ,ka lasāmā būs pietiekami daudz ,tāpēc uztaisat tēju ar maizītēm un iesēžaties ērtāk..

Visu šito es rakstīju, Jūlijā 2013. gadā. Bet nolēmu to publicēt šeit tikai tagad.

Saturs :

1.Kā viss sākās.

2.Kā es tur nonācu.

3.Kā ir tieši psihiatriskajā nodaļā.

4.Kā ir tagad.



1.Kā viss sākās


Tātad ,viss sākās 6-7. klasē,kad vel mācījos vecajā skolā (Slokas psk).Man bija kādi 12-14 gadi ,es nekad iepriekš nebiju neko lietojis , ja nu tikai pīpējis cigaretes. Tieši 2008-2010. gadā ,sākās sintētisko vielu "bums" , es īsti nezināju ,kas tas tāds ir ,bet pēc tam man viens ļoti labs draugs pamēģināja vielu zem nosaukuma "PULSE" vai "PULS" ,vairs īsti neatceros. Viņš stāstīja ,ka efekti ir itkā tu esi kaut kādā filmā vai spēlē ,ka viss ir ,kā sapnis ,ka daudz smejies un ir jautri. Man tas ieinteresēja un gribēju arī pamēģināt. Nu vienu dienu ,mēs ar draugiem savācāmies un paņēmām ,to pašu "PULSE" , man bija milzīgs uztraukums ,jo pirmo reizi kaut ko tādu mēģināšu. Labi ,mēs pīpējām caur "Buru" ,tā ir pudele ielocīta un no kurienes dzer, parasti ieliek foliju ,un izdur caurumus un tur liek tabaku kopā ar kaut ko ,šajā gadījumā tas bija tas "PULSE". Tātad mēs sākām pīpēt ,es ievilku vienu dūmu ,nobrīnījos nekas nenotika ,ievilku otro ,trešo un beigu beigās ceturto. Dīvaini ,man nekas īpašs nebija ,es tikai daudz smējos ,pēc tam man ļoti sāka palikt sausa mute ,pēc kādas stundas man ļoti sagribējās ēst ,jā un vel man visi teica ,ka man ir nereāli sarkanas acis,man bija bail iet mājās. Es iedomājos ,ko pateiks vecāki un man sākās neliela paranoja,bet tomēr beigās atnācu mājās un neviens neko nepamanīja. Uz nākošo dienu mēs atkal sarunājām uzpīpēt ,šoreiz mēs paņēmām "SPIRIT". Visi teica ,kad šitas dod pa galvu trakāk ,nu labi man jau bija vienalga. Mēs uzpīpējam un nepagāja pat piecas minūtes un man viss sākās ,man viss palika ļoti krāsains un tāds patīkams ,es kā vienmēr daudz smējos ,kaut gan man bija nedaudz bail no visa notiekošā. Labi ,pēc otrās reizes man iepatikās ,un tā tas arī sākās ,no dienas dienā ,un tā veselu gadu.Pēc gada man sākās dīvainas blakusparādības.

Blakusparādības bija tādas ,ka man viss likās itkā ir sapnis ,tādas dīvainas krāsas ,itkā skatītos filmu uz VCR. Vel man bija ļoti liela paranoja,man bija bail iziet cilvēkos un es vispār negribēju nekur doties un palikt mājās.Pēc kāda laika man traki pasliktinājās atmiņa ,un līdz ar to pasliktinājās mācības ,man pirmo reizi bija vasaras darbi. Vel pēc kāda laika ,man sāka parādīties balsis galvā ,itkā kaut kādi divi vīrieši kliedz vai kaut kas uz to pusi.Vēl man pazuda jūtas es burtiski neko nejutu ,ne prieku ne bēdas neko pilnīgi.Un tad 2012. gada. Jūlijā man uznāca ļoti traka depresija. Es gribēju uztaisīt pašnāvību ,es viņu pamēģināju izdarīt ,bet man nesanāca, es pat zvanīju uzticības tālrunim ,lai uzzinātu kas ar mani notiek. Viņi paskaidroja kas un kā jādara. Tad nu seko turpinājums.




2.Kā es tur nonācu.


Viss nenotika tik vienkārši,kā man likās ,ka es aizbraukšu un mani ieliks ārstēties vai iedos kaut kādas zāles kuras visu maģiski noņems.Tātad man uzticības tālrunis teica ,lai braucu uz tvaika ielu ,tad nu es devos ar vienu ļoti labu draugu uz turieni ,mēs atbraucām ,aizgājām līdz uzņemšanai , un viņi prasa , no kurienes es esmu , es teicu no Āgenskalna, viņi teica ,ka uz ļermontova ielas ir iestāde ,tad mēs jau paņēmām līdzi mammu , es viņai visu izstāstīju un viņa teica ,ka palīdzēs. Mēs aizgājām līdz ļermontova ielai ,bet tur pateica ,ka viņi pieņem tikai no 18 gadiem. Kad gājām no ļermontova ielas prom ,viņi teica ,ka nepilngadīgajiem psihiatrs ir Gaiļezerā.Tad mēs devāmies uz Gaiļezeru ,bet šoreiz tikai ar mammu ,tad mēs iegājām ,ilgi meklējām kur var atrast kur pierakstīties ,beigās atradām ,bet tur pieraksta rinda bija tikai uz Augustu ,kaut gan tad bija Jūlija sākums.Labi mēs pierakstījāmies ,bet es biju ļoti nikns ,ka tur nav brīvās rindas ,jo daudziem ir ļoti nopietnas problēmas un dēļ tā var arī viss beigties letāli. Mamma teica lai neuztraucos un teica ,kad Kauguros ir psihiatrs kurš otrdienās pieņem bērnus,labi es piekritu. Otrdienā mēs aizbraucām uz Kauguriem ,un tad es psihiatram izstāstīju ,kā viss ir ,un viņš teica ,ka man nekavējoties jādodas ,uz Gaiļezeru vai Jelgavu ,mamma izvēlējās Gaiļezeru ,tajā pašā vakarā mēs devāmies uz Gaiļezeru ,mūs pieņēma ,kā neatliekamu situāciju. Tā nu es pirmo reizi 10. Jūlijā ,nonācu Gaiļezera bērnu slimnīcā ,7. Psihiatriskajā nodaļā.





3.Kā ir tieši psihiatriskajā nodaļā.


Tajā vakarā ,mēs ar mammu jau savācām mantas , es paņēmu līdzi ,naudu ,telefonu ,cigaretes , dakšu ,šķiltavas nu un savas drēbes. Mēs gājām uz nodaļu ,māsiņa atdeva papīrus un tā māsiņa kura sēdēja pie galda ,teica ,ka nevar ne telefonu ne asus priekšmetus, naudu arī nevajadzētu turēt ,un par pīpēšanu viņa vispār negribēja runāt. Nu labi ,es visu atdevu mammai. Kad mamma aizgāja ,bija jau 21:00 visi jau gulēja ,es arī ģērbos nost ,un tad iegāja kaut kāda māsiņa ,un sāka rakņāties pa manu somu. Es viņai pajautāju ,ko viņa meklē un viņa atbildēja ,ka pārbauda vai man nav nekā ,ko nevar šeit nest. Beigu beigās viņa neko neatrada. Uz nākošo rītu mani pasauca pie psihiatra ,es viņam visu izstāstīju un viņš teica ,ka tas aizņems tikai divas nedēļas, es sapratu ka tas aizņems laiku ,bet biju ar mieru.Itkā pirmās dienas sēdēju palātā un nelīdu ārā ,pēc pāris dienām izgāju paskatīties televizoru un tad iepazinos ar kaut kādiem čaļiem ,gāja diezgan forši ,varēja parunāties par tām pašām problēmām un uzzināt katru kas ar ko ir slimnīcā.Pēc kāda laika sapratu kāda māsiņa ,kuru dienu strādā ,viss vairāk man nepatika otrdienas un piektdienas ,jo tur bija viena tāda īsti nejauka māsiņa ,uz visiem bļāva un komandēja itkā viņa būtu virsmāsa. Bet ar laiku pieradu pie tā visa un iejutos kā mājās. Pēc divām nedēļām man nomainījās ārsts ,un viņš pateica ,ka tas būs nedaudz ilgāk ,kā divas nedēļas ,es nesapratu kāpēc ,kaut gan vel jutos slikti.


Pēc pāris dienām man sāka dot zāles ,man likās beidzot viss sāksies ārstēšanās process ,bet tas viss nebija kā es domāju. Pēc pāris dienām man sākās trakas krampju lēkmes ,man lūpas pašas no sevis kustējās un pēc kāda laika kaklu arī sāka raut krampī ,es to visu pateicu ārstiem viņi man nomainīja zāles ,un man itkā viss palika normāli. Bet, pēc kādas nedēļas man sākās balsis galvā ,nevis tādas kuras es augstāk rakstīju ,bet tādas kuras runāja ,ko viņas teica es nestāstīšu ,bet fakts tāds ,kad man viņas bija. Es to pateicu ārstam un viņš man nomainīja zāles. Tātad man nomainīja zāles un likās ,ka viss ir normāli ,bet nebija normāli ,bija arī slikti ,man kratījās abas kājas no zālēm ,es aizgāju pateicu dakteriem ,viņi teica ,ka esmu ļoti jūtīgs uz šāda veida zālēm un ,ka viņi izrakstīs nomierinošās zāles no kurām kāju kratīšanai vajadzētu pāriet. Pēc pāris dienām man itkā palika labāk ,bet es visu laiku biju ļoti dīvainā sajūtā ,es vel joprojām nejutu prieka un bēdu sajūtas ,tad viņi man izrakstīja vel kaut kādas zāles ,kopā man sanāca dzert kaut kādas četras tabletes no rīta un četras vakarā. Labi , itkā viss bija normāli ,bet no vienām zālēm ,man parādījās jūtas ,bet viņas bija tik trakas ,ka man parādījās baiļu sajūtas ,tā bija tā sajūta ,kad tev pie plaušām kaut kas spiež vai kaut kas tam līdzīgs. Es to pateicu ārstiem ,un viņi man izrakstīja vel vienu tableti ,un tā pēdējā tablete bija letāla. Es visu laiku biju nereāli lēns un normāli nevarēju parunāt ,man bija ļoti slikti ,bet es vairs neko neteicu ,jo baidījos ,ka mani turēs vel ilgāk ,ja pastāstīšu. Tāpēc es atlikušo laiku pa nodaļu staigāju "apdolbijies".Ik pēc divām dienām ,pie manis brauca vecāki ,un mēs gājām pastaigāt vai līdz veikalam, bet pirmo mēnesi mani nelaida ārā ,jo domāja ,ka es varu aizbēgt vai izdarīt kaut ko sliktu ar sevi ,un tad tas būtu uz viņu atbildības. Tad ,kad mani sāka laist ārā ,es slēpos aiz krūmiem un pīpēju ,jo māsiņas ja redzētu mani vairs nelaistu ārā. Ēdienu tur deva trīs reizes dienā un ceturtā reize bija 19:00 ,tad kad bija tēja ar maizi ,un zāļu dzeršana ,īstenībā teikšu ,būtu grūti izdzīvot ,ar tādu ēdienu devu ,ja man vecāki nepirktu paši pārtiku. Televizorā ,bija tikai trīs kanāli un bija VCR atskaņotājs ,kur visi skatijās "viens pats mājās" vai arī "tomu un džeriju". Beigu beigās pienāca Augusta beigas un mani izlaida. Bet bija viens mīnus ,man nekas nepārgāja ,es vel joprojām dzirdēju balsis un man bija tā sapņu sajūta. Par pārējām trīm reizēm nestāstīšu ,jo tur nekas neatšķīrās ar pirmo reizi ,ja nu vienīgi ,tas ka man deva citus preparātus un bija citi cilvēki un parādijās DVD atskaņotājs ,kur visi skatijās "mašu un lāci" vai arī "Nu pogadi".



4.Kā ir tagad.


Nu ,kā ir tagad varbūt kādam interesēs. Tagad ,pēc ceturtās reizes ,man vairs nav nekādu problēmu ,es jūtos diezgan labi ,bet vel joprojām dzeru zāles ,kuras man izrakstīja psihiatrs ,un katru mēnesi man ir jābrauc atrādīties. Ļoti nepatīk uz turieni braukt ,jo ļoti gribās aizmirst par to vietu ,un nekad neatcerēties. Bet ,nu ir kā ir ,paldies visiem ar kuriem es tur iepazinos ,un vel joprojām uzturu kontaktu. Protams vārdus neatklāšu ,jo labāk lai visi paliek anonīmi ,lai nerastos nekādi konflikti. Pašreizēja slimība man ir "Paranoīda šizofrēnija ar halucinatoru paranoīdu sindromu". Pašlaik eju mājapmācība ,jo skolā ir diezgan grūti koncentrēties ,dēļ zālēm. Pabeidzu 9. klasi un dabūju atestātu ,atzīmes nebija no tām labākajām ,jo gandrīz visu mācību gadu nogulēju slimnīca.


Paldies visiem ,kas lasīja un ja ir kādi jautājumi ,rakstāt komentāros.

 

Atvajnojos par to !!!
Apstiprinu , mparanoja ir autors raksta !!! bravobravobravo

Gaidam vel labus rakstus applause