Ketamīns

Galvenais ketamīna medicīniskais pielietojums – narkozes līdzeklis. Vizuāli tas izskatās, kā balts, kristālisks pulveris ar raksturīgu vāju smaržu. Viegli izšķīdināms ūdenī (1:5) un spirtā. Ketamīns – ir sintētiskas izcelsmes halucinogēnā narkotika. Ketamīna hidrohlorīds – atsāpināšanas līdzeklis, kas blokē nervu galus bez asinsrites un elpošanas apspiešanas. To ražo 10-50 ml pudelītēs, līdzīgs eļļainam šķidrumam. Citi nosaukumi – Kalipsol, Ketaject, Ketalar, Ketanest, Ketaset, Ketolar, Vetalar. Žargona nosaukumi - K, Ket, Ketamine, Special K, "Vitamin K". Ķīmiskais nosaukums - 2-(2-chlorophenyl)- 2-methylamino- cyclohexan- 1-one.

Vēsture
1962.g. – Amerikāņu farmaceits Kelvins Stīvenss no „Parke Davis Lab” pirmoreiz sintezē ketamīnu un nosauc preparātu par „CI-581”.

1963.g. – ketamīnu patentē Beļģijā.

1965.g. – atklājas, ka tas ir labs atsāpinošs līdzeklis.

1965.g. – pirmās zinātnieku atskaites par ketamīna izmantošanu.

Secina, ka ketamīns ir jaudīga psihodēliskā narkotika.

1969.g. – Ketamīna hidrohlorids kļūst par pieejamām zālēm ar nosaukumu „Ketalar”.

1999.g. – Ketamīnu aizliedz kā narkotisko līdzekli.

1987 – 2000.g. – ir reģistrēti 12 nāves gadījumi, saistīti ar ketamīna lietošanu ( 7 ASV un 5 – Eiropā)

Lietošana
Organismā ievada intramuskulāri vai intravenozi, kā arī, iztvaicējot šķidrumu, var ostīt pulveri, kas izveidojas iztvaicēšanas procesa laikā. Apgalvo, ka ketamīns ir neinteresants un nepatīkams preparāts. Vieniem viņš pārāk spēcīgi atdala samaņu no ķermeņa, citiem – jaudīgs un lokans līdzeklis, kura iedarbību var viegli kontrolēt, mainot devu un ārējos apstākļus (vietas, kur atrasties). Lielāka daļa uzskata, ka ketamīnu ieteicams lietot, ja ir zināma pieredze psihodēlisku preparātu lietošanā. Preparāta iedarbības sākumā notiek fragmentācija – pasaule sadalās gabaliņos, sāk griezties, bet neizraisot reiboņus. Mūzika arī sadalās fragmentos. Pie pietiekamas devas īstenība un ķermenis pazūd. Daudzi runa par alternatīvajam pasaulēm, vientulību, pagātnes un nākotnes redzējumu, kā arī par visāda veida dīvainām mašīnām. Kamēr ketamīns iedarbojas, ir ļoti grūti komunicēt ar citiem cilvēkiem, jo nav iespējams apkārtējos redzēt un dzirdēt. Dažas vīzijas ir īpaši smagas un biedējošas, bet bailes parasti nesaglabājas, kad ketamīns pārstāj darboties. Atgriešanas normālajā dzīvē notiek atpakaļgaitā – atgriežas redze, efekti maigi turpinās vēl kādu stundu, pakāpeniski pazūdot.

Ketamīna lietošanai ir jāsagatavojas. Vispirms ir nepieciešams atrast drošu un mierīgu vietu, kur var palikt eksperimenta un atjaunošanas perioda laikā. Drauga/draudzenes klātbūtne arī ir ieteicama (klātesošais eksperimenta laikā neko nelieto!). neskaitot drošības jautājumus, otrs cilvēks ir nepieciešams patīkamai sarunai, mūzikas pārslēgšanai utt. Lietojot ketamīnu intranazāli, var doties uz kādu no sabiedriskām vietām (klubs, parasto cilvēku kompānija); efekts būs diezgan neparasts. Izraisa stipras halucinācijas un bieži vemšanu, cilvēks var „atslēgties” un sevi traumēt.

Lietošanas devas
Dozēšana ir atkarīga no efekta, kuru lietotājs grib panākt un no efekta turpināšanas ilguma. Parasti iesāk ar mazām devām – 0.2-0.4 mg/kg, pakāpeniski palielinot līdz 100-150 mg, lai patiešām izjustu ketamīna specifisku iedarbību. Sākumā cilvēks pilnībā zaudē saikni ar ārējo pasauli, paaugstinot devu – pilnībā zaudējas samaņa. Neskaitot injekcijas, ketamīnu var arī lietot iekšķīgi (perorāli), bet garša viņam ir ļoti pretīga. Vislabāk ir iebāzt karoti ar šķidrumu dziļi kaklā, norīt un ātri uzdzert ūdeni, ketamīns sāks iedarboties pēc 25-30 minūtēm un turpinās līdz 5. stundām. Deva sievietēm – 300-350 mg, vidējā svara vīrietim – 350-375 mg. Minimālā deva – 150-175 mg dod labu psihodēlisku pieredzi.

Intranazālā lietošana – iešņaucot kā kokaīnu, caur degunu. 200mg – laba sākuma deva praktiski visiem, neatkarīgi no ķermeņa masas un dzimuma.

Intramuskulārā sākuma deva – 0.5.mg/kg, devas lielākas par 3mg/kg noved pie dziļas anestēzijas. 100mg deva – ir optimāla gandrīz visiem. Labāk sadalīt devu uz divām pa 50mg ar pārtraukumu 5-10 min. Ievadot narkotiku intravenozi, efekts tiek sasniegts ļoti ātri, labāk, lai injekciju ievada kāds cits, jo var par nepaspēt izvilkt adatu. Deva – 1,5 reizes mazāka, nekā intramuskulārā.

Regulāri lietojot ketamīnu, parādās tolerance (relatīva nejutība), kas pieprasa devas palielinājumu. Pēc pauzes un pāris nedēļām jutība atgriežas. Ievadīt devu atkārtoti nav ieteicams, izņemot intranazālo ievadīšanu, kad ievadītā daudzuma nepietika efekta sasniegšanai. Ketamīns neizraisa atkarību, pat tīri psiholoģisku.