Narkomānijas stadijas

1. Pirmajā stadijā narkomāniju raksturo tolerances un atkarības palielināšanās. Cilvēki, kas kļūst par narkomāniem, var lietot arvien lielāku narkotisko vielu daudzumu, nejūtot apziņas stāvokļa izmaiņas un neciešot no abstinences (lomkas). Ķermeņa šūnas pārveidojas, lai pārstrādātu arvien lielāku preparāta daudzumu un tādēļ organismam ir nepieciešama arvien lielāka narkotiku deva vajadzīgā efekta sasniegšanai. Agrīnā stadijā ir grūti atšķirt patoloģisko tieksmi pēc narkotikām no lietošanas, kura vēl neskaitās par slimību, jo tiek novērojams ļoti neliels ārējo simptomu skaits. Cilvēks tik biezi lieto narkotikas, ka beigu beigās paliek no tām atkarīgs, parādās vēlme tas lietot. Lietošanu sāk uzskatīt par normālu parādību, un dzīve bez tām sāk likties anormāla.

2. Vidējās narkomānijas stadijas laikā tiek atzīmēta vēl lielāka kontroles zaudēšana. Ir nepieciešama vēl lielāka narkotiku deva, vajadzīgā stāvokļa sasniegšanai, pieaug narkotiskā reibuma blakusefektu daudzums. Palielinātā deva bojā aknas, smadzeņu normālo darbību, tolerance sāk pazemināties. Narkotikas lieto tādēļ, lai atvieglotu sāpes, kuras parādās tās nelietojot. Rodas arvien vairāk fizioloģisku, psiholoģisku un sociālo problēmu.

3. Hroniskajai narkomānijas stadijai ir raksturīga fizioloģiskā, psiholoģiskā, sociālā un garīgā degradācija. Ir skartas visas organisma sistēmas, garastāvokļa maiņa kļūst biežāka, jo lietojot narkotikas, cilvēks vairs nevar sasniegt vēlamo efektu. Arvien mazāk viņš spēj kontrolēt savu uzvedību, tiek sagrautas attiecības ar citiem cilvēkiem, zūd dzīves jēga un mērķis. Dzīve par vislielāko nepieciešamību kļūst narkotiku lietošana.

*Visās narkomānijas stadijās cilvēks noliedz savu atkarību no narkotikām. Pirmajā stadijā narkomāns noliedz, ka ir slims, jo viņš vēl nesaskaras ar problēmām. Vēlāk, ciešot no patoloģiskās tieksmes pēc narkotikām, viņš nesaista sāpes un problēmas, kuras ir parādījušās, ar narkotiku lietošanu. Hroniskās slimības stadijā cieš domāšana un spriestspēja, kā rezultātā narkomāns nav spējīgs vērtēt realitāti. Cilvēks, kas cieš no narkomānijas, pārliecina sevi, ka viņam nav problēmu ar narkotikām, lai attaisnotu to lietošanas turpināšanu. Narkotiskās atkarības noliegšana traucē izveseļošanās procesam, maskējot sāpes, kuras nodara realitāte. Noliegšana var parādīties ari izveseļošanās laikā un kļūt par pašnāvības iemeslu. Tas, kurš cieš no narkotiskās atkarības, nevar patstāvīgi atteikties no narkotiskajām vielām, tāpēc apkārtējiem ir jāpalīdz narkomānam atzīt savu nelaimi. Pirmkārt, viņam ir nepieciešama ģimenes, draugu un radu palīdzība, kuriem ir nepieciešama apmācība un konsultācijas par šo problēmu.

Atkarību dala uz fizisku un psiholoģisku. Pie fiziskās atkarības esamības narkotikas kļūst par nepieciešamu vielu, kura uztur cilvēka organismu pie dzīvības. Bez narkotikām slimniekam rodas abstinences sindroms. Psiholoģiskā atkarība no narkotikām - ir maniakāla, nekontrolējama tieksme tās lietot.